''Liesmas'' viešņa

Autors: Vineta Radziņa

Ja ir labas idejas, kuras šķiet sastošas citiem, ir prieks. Ja izdodas realizēt iecerēto, ir prieks. Ja citiem par realizēto prieks un patikšana IR PAVISAM LABI! Laikraksts ''Liesma'' sadomāja uzaicināt mani ciemos...viesos tā teikt. Neatteicu :), aizgāju un paviesojos. Ko un par ko runājām - lasi šeit:hyui

«Liesmas» viesis — VINETA RADZIŅA. Pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijas Mežu fakultāti, iegūstot mežsaimniecības maģistra grādu. Zināšanu bagāžu papildinājusi, studējot ekoloģiju, pēc tam arī ainavu dizainu. Daudz ceļo. Publicējusies žurnālos «Dārzs un Drava», «Deko». Kurzemniece. Ieprecējusies Vidzemē, kur viņas vārds nu jau labu laiku skan saistībā ar dažādiem interesantiem vides projektiem.

Pirms vairākiem gadiem satikāmies, kad tika īstenots Dzirnavu ezeriņa promenādes projekts. Kā sākās Jūsu sadarbība ar Valmieru?

Toreiz mani sameklēja Iveta Ence, kura tolaik strādāja Valmieras pašvaldībā. Mana ideja par ezeriņa krastu rekonstrukciju iepatikās, un sadarbība turpinājās. Mans darbiņš ir arī garšaugu dārzs pie Gaujas, piemiņas zīme represētajiem pie dzelzceļa stacijas.

Pirms Dzirnavu ezeriņa projekta darbs vairāk bija saistīts ar meža atpūtas vietu labiekārtošanu, jo pēc pamatprofesijas esmu mežsaimniecības inženieris. Sadarbībā ar AS «Latvijas Valsts meži» labiekārtoti vairāki objekti. Pamazām sākās sadarbība arī ar pašvaldībām un privātajām struktūrām. Sapratu, ka ar mežsaimniecības inženiera diplomu ir nedaudz par maz, lai saprastu visas plānojamās teritorijas struktūru, tāpēc apguvu arī ekologa un ainavu dizainera profesiju. 

Tas ir vēl viens pierādījums, ka visam jānotiek secīgi... 

Jā, dzīvē vienmēr nonākam tur, kur mums lemts nonākt. Visas jomas, kurās darbojos, ir ļoti cieši saistītas. Varbūt šķiet neloģiski, ka mežsaimniecība visam klājas apakšā, bet uz tās balstās jebkura apzaļumošana, jebkura labiekārtošana, jo, projektējot, jārēķinās gan ar klimatu, gan augšanas apstākļiem, augsnes īpatnībām. Lai gan Latvija ir maza, klimata apstākļi un augsne Kurzemē un Vidzemē būtiski atšķiras. Nezinot, ka buksis un īve labi jūtas Kurzemē, bet Vidzemē tos nav prātīgi stādīt, labs rezultāts nesanāks. Tieši tāpat Piejūras nabadzīgajās augsnēs bez būtiskas to īpašību izmainīšanas zaļu, sulīgu, bagātīgu dārzu nav iespējams ierīkot, bet Zemgalē nevar dabūt Piejūras ainavu. Katram augam ir savs raksturs, un šīs zināšanas nāk no manas pamatprofesijas. Vidi labiekārtojot, jāņem arī vērā tas, kas tajā jau ir, izcelt labo un papildināt to. Tāda ir ainavu dizaina būtība. Gudri cilvēki jau senatnē teikuši, ka ainava ir viss un viss ir ainava. Ar to arī viss sākas. 

HYUI

Arī ainavu arhitektam ir savi pasūtītāji. Vai izdodas viņus pārliecināt, ka viens vai otrs augs konkrētajā teritorijā neiederēsies, vai tieši otrādi — būs labs. 

Ir divu veidu pasūtītāji — sabiedriskie un individuālie. Sabiedriskajā telpā pastāv noteikti likumi, kas darbojas lielām cilvēku grupām. Kaut vai celiņu virzienu vai apstādījumu ziņā. Tur lielas diskusijas nebūtu prātīgi izvērst. Bet tiklīdz nonākam līdz privātajai telpai, strādā konkrētā cilvēka intereses. Varbūt ir vēlēšanās, piemēram, ugunskuru kurināt tieši pie iebraucamā ceļa, jo tas liekas ērti. Jāļauj cilvēkam būt pašam savā mājā, jājūt tā smalkā robeža, pie kuras jāapstājas un jāpieņem otra viedoklis.

Kāda vide projektēšanai, jūsuprāt, ir vispateicīgākā?

Noteikta šablona man nav, strādāju jebkurā teritorijā. Ļoti labprāt Kurzemes Piejūrā, kur ir ļoti interesanti, jo maigā klimata dēļ var izvēlēties daudz vairāk augu. Taču man patīk strādāt arī Latgalē, Vidzemē un Kurzemē. Bet sirdij tuvāki ir vēsturiskie dendroloģiskie stādījumi. Tas laikam tādēļ, ka esmu piedzimusi un pirmos septiņus gadus nodzīvojusi Aizupes muižā. Kādreiz tur bija meža tehnikums, un mani vecāki tur bija pasniedzēji. Iespējams, ka tur arī meklējamas saknes profesijas izvēlei. Muižas parks bija ļoti skaists, ar vēsturiskiem kokiem. Laikam prātā ir iekodējies, ka tieši šāda ir labākā vieta, kur būt. Man patīk šādas vietas atjaunot, skatīt vecās fotogrāfijas, plānus, pētīt vēsturi. Parasti  tad eju uz muzeju. Ir svarīgi zināt, kāds bijis teritorijas sākums, lai to varētu atjaunot un izstāstīt šo stāstu. 

Ainavu dizaineri nodarbojas, sākot ar balkonu un terašu apzaļumošanu, beidzot ar parkiem un pilsētplāniem jeb ainavu attīstības un pārvaldības plāniem. Pirms pāris gadiem tādu izstrādāju Grobiņas pašvaldībai, pašlaik esmu noslēgusi līgumu ar Mazsalacas pašvaldību par ainavu attīstības plāna izstrādi Valtenberģu muižā. Interesants objekts bija Emzes parks Gulbenē, tagad kopā ar Kocēnu novada pašvaldību top Rubenes baznīcas apkārtnes attīstības plāns, pašlaik notiek tehniskā plāna izstrāde tieši baznīcas iekšpagalmam. 

Kādas ir jūsu attiecības ar vecajiem kokiem? 

Tā ir vērtība. Un te atkal nonākam pie manas pamatprofesijas — pie mežsaimniecības. To neizvēlas cilvēks, kurš nav ar kokiem uz tu, neizjūt kokus kā dzīvas būtnes, kādi tie arī ir, jo taču aug un noveco. 

Vai  ir kādi darbiņi, ar kuriem īpaši lepojaties?

Pieminēšu to pašu Dzirnavu ezeriņu Valmierā. Ir prieks, ka no saskumuša parka izveidota vieta, kurā gan pilsētas iedzīvotāji, gan viesi jūtas labi un kura bez nopietnas atjaunošanas joprojām strādā. Pagājušajā gadā bija prieks, ka Lielvārdē tika īstenota ideja par afišu stabu modernizāciju, tie tagad kļuvuši par tādu kā pilsētas atpazīstamības zīmi. Pie Dundagas pils atjaunots vēsturiskais rožu stādījums. Šie, manuprāt, arī ir mani labākie darbi.  

Vai Latvijas stādaudzētavas piedāvā visu iedomāto?

Manā praksē projektos ieliktais ir bijis atrodams. Nelielas problēmas Latvijā ir ar dižstādiem — liela izmēra dekoratīvajiem kokiem un krūmiem, jo stādaudzētavām nav izdevīgi audzēt lielus stādus un gaidīt, vai kāds tos paņems. Bet kvalitatīvus dižstādus, kas labi adaptējami Latvijā, var iegādāties Vācijā. 

Daudz ceļojat. Ko interesantu savā darbības jomā esat redzējusi ? 

Es tiešām daudz braucu, jo tā ir iespēja papildināt pieredzi, mācīties. Man ļoti patīk Čelsijas ziedu šovs, ko reizi pāris gados cenšos apmeklēt, lai pavērotu, kā uz kādas teritorijas iekārtošanu paraudzījies, piemēram, ainavu arhitekts no Austrālijas. Šis šovs notiek Botāniskā dārza teritorijā, kur izveidoti gan mazi pagalmu dārzi, gan nelielas pilsētu teritorijas, arī dārzi, kas vairāk ir kā augstā mode, kā dārzi priekam. Otra vieta, uz kuru pāris gados cenšos aizbraukt, ir BUGA’s ziedu parāde Vācijā, kas tiek rīkota kādā no pilsētām, piepilsētām vai lielajiem botāniskajiem dārziem, kur ainavu dizaineriem ir jāizveido vienots ansamblis. Šie stādījumi ir paliekoši, un aizbraucot uz Bugu pēc daudziem gadiem, var vērot, kā dizainera vai selekcionāra veikums izskatās. No ilgtspējības viedokļa Buga noteikti ir labs risinājums. Ja Latvijai būtu šāda tradīcija, mēs būtu daudzas pilsētas sakārtojuši. 

Vai pašai ir kāds mīļākais augs?

Man patīk priede. Racionāla skaidrojuma tam, nav — vienkārši patīk. Drīzāk tas saistās ar bērnību, jo Aizupes muižā, ko pieminēju sākumā, ļoti bieži spēlējos pie stādaudzētavas priedēm. Starp citu, ir pierādīts, ka cilvēks vislabāk relaksējas, sajūtot bērnības smaržu. Tādēļ arī privātdārzos ļoti bieži pasūtītājam jautāju, kas ir tas, kas saistās ar viņa bērnību. Un parasti nāk tie jasmīni, tie ceriņi, tās peonijas. Cilvēks sāk atcerēties, ka bērnībā gulējis zālītē zem jasmīnu krūma. Savā dārzā taču gribam atpūsties, lai pēc tam atjaunojušies ietu sabiedrībā.  

Bija laiks, kad no jauna veidotie dārzi cits no cita neatšķīrās...

Dzīve mani pasargājusi no ciematiņiem, kas veidojušies pie lielajām pilsētām. Tā kā jaunu māju būvniecībai cilvēki ņēma lielus kredītus, ainavu arhitekti viņiem piedāvāja lētākus — tipveida projektus. Bet nu jau apkārtnei tiek pievērsta lielāka uzmanība. Man prieks, ka visas Latvijas mērogā tiek atjaunoti arvien jauni vecie parki, ka Latvijas kļūst sakoptāka, skaistāka, tiek veidoti arī interesantāki, dzīvīgāki individuālie dārzi. Viss notiek uz labu.

Vai sat individuālā darba veicēja?

Jā, tas ir ģimenes uzņēmums, kuram nu jau četrpadsmitais gads. Sākumā strādāju individuāli, bet nu jau pirms četrpadsmit gadiem tika izveidota SIA «Laba vide», kurā tagad strādājam kopā ar meitu. Kate studē 2. kursā un būs būvinženieris. Otra meita Elīna vēl mācās ģimnāzijā, bet jau nopietni domā par ainavu arhitektūru, bet dēls Pēteris — par mežsaimniecību. Arī vīrs Uldis ir mežsaimnieks. Starp citu, tāpat kā mani vecāki, arī mēs esam kursabiedri.

Aktieriem ir lomas, ko viņi vēlētos nospēlēt. Vai ir kāda vieta, ko gribētos atjaunot, sakārtot.

Konkrēta objekta nav, bet gribētos daudz jaunu, interesantu, neparastu darbu, kas būtu izaicinājuma pilni. Tās varētu būt vēsturiskas vietas ar dendroloģiskiem stādījumiem. Gribētos atdot Latvijai to, kas juku laikos zudis, lai mēs ieraudzītu Latviju tādu, kāda tā bija pagājušā gadsimta sākumā, lai atjaunotos nepārtrauktība, ko esam pazaudējuši. Arī es pati nāku no Kurzemes lielsaimnieku dzimtas ģimenes. Manās senču mājās joprojām lepni stāv vecvectēva stādītie ozoli. Turp aizbraucot, jūtu, ka te ir manas saknes. Tādai vietai jābūt katram cilvēkam.''

frt

Uz Dzirnavu ezeriņa promenādes fona.

Kā tas izskatās laikrakstā var apskatīt ŠEIT.

Teksts - Valentīna Brūniņa
Foto - Jānis Līgats un no personīgā arhīva

Komentāri