Par pīlādžiem

Autors: Vineta Radziņa

Pilnā sparā rit pīlādžu laiks. Padalīšos ar informāciju par ''ēdamajiem'' pīlādžiem. Jocīgi jau skan - ēdamie pīlādži. It kā tie, kas aug mežmalā nebūtu ēdami. Ir. Bet jau pirms kāda laika ir uzselekcionēti tādi, kuri gan pēc skata košāki, gan pēc apjoma lielāki, gan pēc garšas - bagātīgāki. Tos tad arī saucam par ''ēdamajiem'' vai korektāk - DĀRZA PĪLĀDŽIEM. Te nu tie ir:hyui

Salīdzināšanai - Pa kreisi - parastais pīlādzis /Sorbus aucuparia/, pa labi - dārza pīlādža šķirne 'Granatnaja'.

Kā tad dārza pīlādži radās un kāpēc tos tā sauc?

Ap 1810.gadu tika atklāts parastā pīlādža mutants – ēdamais pīlādzis, kura augļiem gandrīz nepiemita savvaļas pīlādžiem tik raksturīgais sīvums. Pēc 1900. gada to kā pirmo ēdamo pīlādžu formu pavairoja un tirgoja kokaudzētavās. Kopš tā laika šis ''mutants'' ir apputeksnēts, potēts un citādi pārveidots. Ar mērķi - iegūt pēc iespējas labāku garšu, daudz veidīgāku krāsu, augstumu, noturību utt.

Labākās šķirnes?

Manas favorītes ir trīs:

  • 'Burka'

hyu

Pīlādža un aronijas krustojums. Šīs šķirnes ogas ir divreiz lielākas nekā parastajam pīlādzim, brūni sarkanas, saldskābas ar vieglu rūgtumiņu. Koks izaug līdz divus metrus augsts, tam ir kompakts, skrajš vainags.

  • 'Granatnaja'

gtyu

Visizplatītākā ēdamo pīlādžu šķirne. Augums 2 -4 m. Ziedi vairogveida, balti. Lapas spīdīgas, veselas, apakšdaļa plūksnaini šķelta. Lapojuma krāsa tumši zaļa. Sāk ražot 2. – 3. gadā pēc stādīšanas, ražo katru gadu. Augļi tumši sarkani, ķiršu lielumā, ogas spīdīgas, saldsskābas, sulīgas bez rūgtuma.

hyui

Dārza pīlādzi var audzēt kā koku (kociņu) vai veidot kā palielu krūmu. Manuprāt, lietderīgāk ir veidot krūmu, bet - tas ir gaumes un vajadzību jautājums...

  • 'Ļikjornaja'

ghhj

Veido kā nelielus, līdz 0,5 – 1 m augstus dabiska superpundurauguma kociņus vai arī krūmveidā. Lapas tumši zaļas, spīdīgas, veselas, bet atšķirībā no aronijām, tās ir apmēram līdz pusei daivaini iešķeltas. Rudenī krāsojas tumši bronzas sarkanas. Ziemcietīgi, neslimo ar pīlādžu lapu rūsām.Koki labi ražo katru gadu. Ienākšanās laiks – septembra vidus. Piemērota ēšanai svaigā veidā, liķieriem, sulu iekrāsošanai, ievārījumiem.

Jau pēc nosaukumiem ir aptuveni skaidrs, kur selekcija veikta :) Kāpēc tieši slāvu zemes? Domāju, ka tas saistīts ar klimatu un ziemcietību. Ja dienvidu kaimiņiem arī bez pīlādžiem ir gana daudz selekcionējamā materiāla, tad jo vairāk uz ziemeļiem, jo augu valsts pieticīgāka (tas, protams, nenozīmē, ka sliktāka).

Kā audzēt?

  • tie ir aukstumizturīgi koki, dažas sugas pacieš pat 30 grādu salu,
  • pīlādzim patiks daudz saules gaismas,
  • tas priecāsies par vidēji smagu, ar humusu bagātinātu mitru augsni,
  • Jā, un vēl - ir jāstāda vismaz divi (var nebūt vienas šķirnes) un attālumam starp tiem nevajadzētu būt lielākam kā 3m. 

Kad stādīt?

  • Pīlādžus stāda gan pavasarī, gan rudenī. Konteineros iepodotos augus, kādus visbiežāk iespējams nopirkt stādaudzētavās, paliekošā vietā var stādīt visu veģetācijas periodu. Atklātā laukā augušiem kailsakņu stādiem vispiemērotākais laiks stādīšanai paliekošā vietā ir vasaras beigas un rudens. Tātad - ir laiks!!!!

Un vēl, ir lietderīgi zināt, ka - 

pīlādži, tajā skaitā ēdamie, pieder rožu dzimtai, to latīniskais nosaukums ir Sorbus aucuparia. Šo augu dzimtene ir Eiropa un Anatolija Mazāzijā. Dārza pīlādža "sencis" /parastais pīlādzis/ jau izsenis tika izmantots cilvēku vajadzībām: gan pārtikā, par ko liecina arheoloģiskie izrakumi, gan kā dabas zāles. Arī latvieša sētā PĪLĀDZIS ir būtiska ainavas sastāvdaļa.

gtyu

Ļooti dekoratīvais - Ķēnes pīlādzis (S. koehneana) ir stāvs, neliels krūms ar saliktām lapām (viena lapa sastāv no 17–25 sīkām lapiņām) un baltiem augļiem. 

Jā, protams, ir bezgala daudz dekoratīvo pīlādžu. Bet - par tiem nākošreiz :), tagad jāpaspēj uz mežmalu, dārzmalu un jālasa pīlādži! Šogad to daudz (veci ļaudis saka, ka ja daudz pīlādžogu - būs barga ziema!). Es vāru pīlādžu ievārījumu, kur vienādās daļās ir pīlādži/āboli/bumbieri. Lai izdodas arī Tev!

gtyu

Veiksmīgi, Vineta.

Komentāri